Un te viena lieta man kā ekonomistam nav skaidra – kāpēc politiskā opozīcija nemaz nemēģina ar reāliem cipariem apgāzt šo, manuprāt pilnīgi nepamatoto, Lemberga  imidžu?

Diemžēl CSP dati ir publiski pieejami www.csb.gov.lv tikai no 1995.gada, bet tie paši ir pietiekoši daiļrunīgi:

Es nesaprotu, kāpēc neviens skaļi nav pateicis:

- ja pilsēta ir no padomju gadiem mantojumā saņēmusi neaizsalstošu, strādājošu,  dzelzceļam un trubai pieslēgtu naftas, naftas produktu, kālija sāls un citu labumu ostu, vienu no lielākajām reģionā;

- ja ostas ir viens no retajiem “biznesiem”, kas bija vajadzīgs gan PSRS iekārtā, gan jaunajā iekārtā – gan tehnoloģiskā, gan tirgus ziņā;

- ja šis milzu labums (pašvaldībai pienākošos uzņēmumu un iedzīvotāju ienākumu nodokļu formā) ir jāsadala uz nieka ~45 tūkstošu iedzīvotāju pilsēteli (Liepājas neattīstītā osta – uz 100 tūkst., Rīga – 900 tūkst),

tad tikai pilnīgs muļķis vai galīgi alkatīgs zaglis nespētu atrast naudu, lai ielas nobruģētu un puķes sastādītu.

Un dati rāda ne tikai to, ka Ventspils bija stipri bagātāka par pārējām pilsētām jau 90-tajos, bet arī to, ka absolūtajā ekonomiskajā izaugsmē (IKP uz iedzīvotāju +3200) periodā no 95 līdz 06 gadam zaudē Liepājai (+3600) un pat Rēzeknei (+3800). IKP uz iedzīvotāju relatīvais pieaugums % šajā periodā Lemberga Ventspili atstāj dziļos autsaideros aiz visām citām Latvijas pilsētām: +88% pret visas Latvijas vidējo +364%.

Kādēļ neviens nepasaka, ka salīdzināt Lembergu ar citiem Latvijas pilsētu mēriem, par pamatu ņemot Ventspils bruģi un kaut vai Rīgas nomales ielas bedraino asfaltu ir kā pēc iekšējās apdares greznuma vien salīdzināt “biznesa prasmes” diviem namīpašniekiem, no kuriem viens denacionalizācijā ticis pie vectēva nama Vecrīgā, bet otrs – tikpat lielas senčiem kādreiz piederējušas ēkas Daugavpilī.

Esmu vainīgs par to, ka
1) man ik pa brīdim iepatīkas Rimi uzlīmju akcijas,
2) ir bijis paradums iet uz Maximu, tādēļ, ka tur mēdz būt mazākas rindas,
3) pircis pienu Sky, tādēļ, ka gribēju kādu citur nenopērkamu sīkumu,
4) gājis uz Elvi tikai tādēļ, ka tas tuvāk nekā SuperNetto
5) braucis uz CityMarket (vieglas smiltis šim zīmolam) tādēļ, ka tur vienkārši bija patīkami iepirkties,
6) nezinu, cik ir normāla cena 10 olām vai litram piena
un pieļāvis daudz daudz līdzīgu grēku.

Un te nāk mikroekonomikas patiesība – ja klients, izvēloties pārdevēju, cenu vērtē kā nesvarīgu kritēriju,(var smalki teikt, ka pastāvošajā cenu diapazonā ir neelastīgs pieprasījums), tad cenu samazināt nav vērts, jo apgrozījuma pieaugums nesegs uzcenojuma kritumu. Vai pat ir vērts to palielināt – apgrozījuma samazinājums būs mazāks nekā papildus ienākums no lielāka uzcenojuma.

Un kamēr būs vairums tādu kā es, kas turpinās iepirkties, nevis tur, kur ir ekonomiski izdevīgāk, bet tur, kur ir gaišāk, plašāk, lielāka izvēle, smukāki plaukti, utt., cenu konkurenci pārtikas lielveikalos mums neredzēt kā savas ausis. Un tas notiks nevis tādēļ, ka ir konkurences pārkāpumi, aizliegtas vienošanās, norvēģu-leišu sazvērestība letiņu nomērdēšanai badā, bet tāpēc, ka tā vēlas visuvarenais PIRCĒJS.

Par “balsošanu ar maciņu” gan jau vairāk izrunāšos kādā citā ierakstā, taču gribu uzdot vienu retorisku jautājumu: ja reiz mazumtirgotāji tik ļoti daudz pelna, kādēļ Latvija nav pilna ar somu Prismām, vācu Aldi, tiem pašiem igauņu Selveriem un citiem pietiekoši spēcīgiem tīkliem, kuri ir snaikstījušies ap šo tirgu (citi pat zemi bija iepirkuši ) vēl treknajos gados un pirms tiem, bet tā pa īstam nav ienākuši nogrābt to lielo peļņas daļu?

Man ir lielas aizdomas, ka viņi bija izpētījuši mūsu iepirkšanās psiholoģiju un secinājuši, ka latvietis turpinās iepirkties nevis pa lēto, bet “pa ērto” un “pa smuko” un viņu lētākos, bet tālākos veikalus, atstās aizmirstībai.

dažas piezīmes par pozitīvo faktu, ka ir piešķirts valsts atbalsts piena ražotājiem.

Pāris plusi, ko valsts ieguva no šīs situācijas – no mana viedokļa:
1. Neaizies bojā ilgtermiņā spējīgas saimniecības, nozarē, kam ilgtermiņā ir gaidāma pozitīva attīstība.
2. Neskatoties uz gaidāmajām [vismaz] pašvaldību un eiroparlamenta vēlēšanām, Godmanim netrūka drosmes pateikt, ka naudas ir tik, cik ir. Ja vienam piešķir, kādam citam jāatņem un atklātās atziņas, ka piensaimnieki tiek glābti uz citu nozaru rēķina, nodrošina žetonu no manis Godmanim un arī Segliņam.
3. Nomests ministrs, kurš (1), spriežot pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas, nav izpelnījies atzinību ne no viena, izņemot savus partijas biedrus un (2) tādēļ neizskatās, ka būtu iespējami nopietni zaudējumi, kur i vai riski, kuri ir neizbēgami šāda līmeņa izmaiņu gadījumos.

Un pāris mīnusi no mana viedokļa:
1. Nezinu, vai, kad un cik valdība būtu piešķīrusi bez protestiem, bet man izskatījās, ka zemnieki naudu ir izsituši. Ņemot vērā, ka skaļākais arguments bija “mēs gribam ēst”, savukārt nopietnu argumentu tipa “ja iedosiet 27 miljonus šodien, tad lauksaimniecība radīs ___ miljonus eksporta un ___ miljonus nodokļu rīt” nebija nemaz. Mīnuss ir, ka pārāk daudzi var padomāt, ka valsts dod nevis tiem, kam ir pareizi dot, bet tiem, kas skaļāk brēc. Viens piemērs jau ir: http://www.db.lv/Default2.aspx?ArticleID=a0d13107-d3da-404e-a9de-c52b1bf5dabf&ref=lastadd un es ļot i baidos iedomāties, kā mēs vairosim labklājību, ja ik dienu kāda grupa, ieviešot jaunas metode (baļķus, puvušas zivis, plastmasas atkritumus, miltus, utt.) prasīs pārdalīt sev par labu to mazo mūsu kopējās naudas daudzumu valsts budžeta izskatā.
2. Neviens neuzdrošinājās pateikt “veči, vairāk nebūs”. Kaut vai viena iemesla pēc – kura nozare, ja neskaita bankas, vēl šogad un dabūs tik lielu atbalsta summu, cik saņēma piensaimnieki? 27 miljoni latu atbalsts noteikti ir vairāk nekā 10% no piensaimniecības kopprodukta (CSP publicē tikai lauksaimniecības un mežsaimniecības kopējo un tas ir ap 400 miljoniem gadā).
3. Neviens medijs neuzdrošinājās paprasīt “kāpēc tieši piensaimniekiem dot šos 27 miljonus, nevis, piemēram, pensionāriem, skolotājiem, būvniekiem, utt.?”

Un trīs lietas, ko šobrīd nevarēja izdarīt, bet ceru, ka nākošais Zemkopības (vai jau citādi sauktas ministrijas ) ministrs tās izdarīs:
1. Naudas / garantiju piešķiršanas kārtība. Saprotu, ka to nevarēja izplānot uzreiz un naudas piešķiršana bija krīzes situācijas lēmums, no kura nevar prasīt visu punktus uz “i”.
2. Skaidra nostāja no Godmaņa puses – ja jebkāda nozare prasa sev daļu no kopējās naudas, tai skaidri jāpasaka, ko nozare dos šiem pārējiem nodokļu maksātājiem pretī. Citādāk – nosacīti sakot – ja no eksportējoša IT speciālista nodokļiem tiek baroti lauksaimnieki, jāprasa, vai nebūtu pareizāk samazināt nodokļus, lai IT speciālisti eksportē vairāk, bet to pieniņu un sviestiņu no Lietuvas nopērkam. Un nebūs nekāda vaina, jo tie, kas dikti gribēs Latvijas pienu (vai Latvijā ražotu automašīnu, bikses, operētājsistēmu, vīnogas, utt.) varēs paši pa taisno par to samaksāt, pērkot dārgāko Latvijas produktu veikalā vai tirgū un tādējādi turklāt vēl izvairoties no vajadzības virzīt šo patriotisko naudu caur valsts budžetu.
3. Skaidrs pozicionējums – lai arī ko ministrija iepriekš būtu sarunājusi, situācija ir tāda, ka mēs tuvāko 20 gadu laikā nebūsim tik bagāti, lai ar subsīdijām uzturētu 5-10 un pat 50 govju saimniecības. Neviens nenoliedz, ka tas būtu forši un daudz kur Eiropā tā dara, bet mēs to nevaram atļauties.  Ir taču forši sūtīt meitu mācīties Londonā, bet ne jau katrs esam finanšu ministrs un kaut kā to pat spējam pieņemt.

Ticot Latvijas piensaimniecības progresīvajai nākotnei,

Jūsu, Fridrihs Canders

P.S. tekstā vairākkārt minēju lietas, ko neesmu dzirdējis – ja ko esmu palaidis garām un tomēr kāds ir ko tādu pateicis (nu, piemēram, cik miljonus kopprodukta/eksporta/nodokļu piensaimnieki nodrošinās) – komentāriem vietas ir daudz

Diemžēl nekur neatradu precīzus ciparus, cik ierakstītu vēstuļu gadā tiek nosūtīts un cik par viņām tiek iztērēts naudas.  Brīnīšos, ja no 70 miljoniem sūtījumu gadā, no kuriem gan 89% esot vienkāršās  vēstules (2006.g. dati, www2.pasts.lv/lv/par_mums/parskati/LP_GP_LV_2006.pdf), kādi 5 miljoni nebūs ierakstītās vēstules. Pie pašreizējiem tarifiem tie ir ap 5 miljoniem latu gadā, kas tiek nomesti zemē, neskaitot laikietilpīgo drukāšanas, aplokšņošanas, nosūtīšanas, piegādes/nepiegādes kvīšu apstrādes laiku. Tajā pašā laikā mums ir 51% internet lietotāju (http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=2836) un tas tikai augs.

Kādēļ visa šī filozofija?

Kādēļ gan nevarētu katram Latvijas iedzīvotājam piešķirt oficiālu e-pasta adresi tipa 111111_22222 (personas kods)@latvija.lv, kuras uzturēšanu nodrošinātu uz noteiktu laiku (piem. 3 gadiem) konkursa kārtībā izvēlēts IT pakalpojumu sniedzējs?

Šī e-pasta adrese būtu līdzvērtīga deklarētajai dzīvesvietas adresei un ar likumu varētu noteikt, ka uz šo adresi nosūtīts e-pasts 10 dienu laikā ir jāizlasa. Visi e-pasti mūžīgi glabātos uz valsts uzraudzībā un ārpakalpojuma sniedzēja aprūpēta servera un tiem varētu piekļūt no jebkuras vietas pasaulē. Autentifikācija - kaut vai e-paraksta čipkarte.

Protams, ne jau no gmaila uz šīm adresēm sūtītu e-pastus, bet tikai no tikpat drošām privātpersonu un uzņēmumu (maksas pakalpojums ) oficiālajām @latvija.lv adresēm. Skatoties uz ierakstīto sūtījumu cenām, par katru nosūtīto e-pastu pat valsts nodevu varētu prasīt. Gribi sūtīt – maksā valstij, un tāpat sanāks lētāk nekā caur Latvijas Pastu.

E-pastu sarakstu varētu brīvi publicēt internetā (analogi kā numuri.lv) – gribi kādam nosūtīt paziņojumu, paskaties pēc personas koda, vai vari viņam sūtīt elektroniski? Ja pilsonis nav reģistrējies oficiālajai adresei – neko darīt - jāsūta uz papīra.

Droši vien pirmos piecus – desmit gadus pieteikšanās būtu brīvprātīga, bet, lai to veicinātu, varētu piemērot pat nodokļu atlaides. Cik naudas tā pati valsts/pašvaldība neietaupītu, izvairoties no nepieciešamības šim pilsonim  sūtīt vēstules un paziņojumus – kaut vai rēķinus par NĪ nodokli? Cik iegūtu valsts nodevās no e-vēstuļu sūtīšanas? Beigu beigās uzņēmumi piedāvās atlaides tiem klientiem, kuriem būs @latvija.lv, jo jebkāda tālāka sadarbība, vai tie būtu abpusēji parakstāmi līgumi par papildu pakalpojumiem, vai kaut paziņojums par parāda piedziņu, viss tālākais darbs ar e-klientu uzņēmējam izmaksās lētāk.

Un vai tas izmaksātu dārgāk kā vienas vidējas sarežģītības, bet viennozīmīgi augstas drošības internetbankas uztaisīšana? Vai tad viena gada izdevumus ierakstītajām vēstulēm mēs nevarētu izlietot čipkartēm un to lasītājiem, bet otra gada – brīvi pieejamu @latvija.lv datoru salikšanai visās valsts un pašvaldību iestādēs, kā arī pasta nodaļās un lielveikalos?

Varbūt labāki šīs jomas speciālisti varētu mani nolikt pie vietas, komentāros sarakstot šķēršļus, ko neesmu ņēmis vērā, un likt man beigt sapņot par ērtu un efektīvu, lētu un vidi saudzējošu, drošu un tiesisku nākotni? Par sinerģijām, ko radīs iedzīvotāju pievēršanās e-dokumentiem kaut vai zem nodokļu atlaižu vilinājuma? Par papildu pakalpojumu iespējām šajā @latvija.lv portālā, kaut vai SMS paziņojumi par ienākušajām ziņām, pāradresācijas uz “parasto” e-pastu, uzņēmumiem – e-pastu priekššķirošana, standarta e-pastu (piem. rēķinu) pirmapstrāde, u.c. vērtīgām lietām,  kam ir potenciāls miljons lietotāju, kuri nevar un negrib iet no portāla prom; par varbūtību, ka paši piegādātāji konkursa kārtībā piedāvās valstij naudu par tiesībām operēt šo sistēmu un ierobežotā apjomā to piepildīt ar savu maksas saturu – kaut vai reklāmu ar ministru kabineta noteikumiem noteiktās baneru vietās? Par iespējām piesaistīt kritisko masu, lai atmaksātos taisīt elektroniskas vēlēšanas un referendumus, sasniedzot augstāku pilsonisko aktivitāti un augstāku demokrātijas līmeni? Par valsts ierēdņu pāriešanu uz produktīvākām darba vietām, jo nav jāpilda korespondences reģistrācijas žurnāli un jānodrošina milzu štata klātbūtne klientu apkalpošanas telpās? Par standarta nodokļu deklarāciju formu un personīgās informācijas tūlītēju pieejamību jebkuram valsts iedzīvotājam? Par iespēju, ka Latvijas IT spečuki to izveido, izslavē mūsu valsti pa visu pasauli un pēc tam vēl eksportē?

Vai esmu pārāk aizsapņojies? Vai kaut kur citur kas tāds tiek darīts?

Paanalizēsim dziļāk – ko no mums visiem, Latvijas nodokļu maksātājiem, mūsu visu cienītie zemes kopēji grib dabūt?

1. Kredītu pamatsummas atlikšana uz gadu, nepasliktinot kredītlīgumu nosacījumus.

Labi jau izklausās, bet vai tas nozīmē, ka ar likumu izsludinām, ka visi kredītu, kas izsniegti uzņēmumiem, kuri kā vienu no darbības veidiem norādījuši lauksaimniecību, maksājumi tiek atlikti uz gadu?  

Tas ir – pēkšņi visas bankas maina savus finanšu plānus, pārklasificē savus gaidāmos maksājumus no īstermiņa uz ilgtermiņa, pārrēķina likviditāti, meklē naudu ar ko segt likviditātes iztrūkumu, kreditēšana tiek piegriezta vēl vairāk… Daļa ilgstpējīgo zemnieku iegūst atelpu bez nepieciešamības pierādīt bankai savu maksātspēju; daļa to, kuru attīstībai nav perpektīvu, iegūst gadu vēl palikušo aktīvu nomuhļīšanai, lai banka paliktu pilnīgi tukšā. Bankas zaudē jebkurā gadījumā.

Var jau būt, ka LOSP azotē ir kāds ģeniāls risinājums, bet kādēļ viņi to slēpj aiz tik draudīgiem paziņojumiem?

2. 1. ES tiešo maksājumu izmaksa līdz 31. martam un nacionālo subsīdiju naudas nekavējoša izmaksa divu nedēļu laikā pēc subsīdiju nolikuma apstiprināšanas, [...]

(a) Cik miljonus vajag? Es kā nodokļu maksātājs gribu zināt – cik miljonus no valsts, tostarp – manis, pieprasāt izmaksāt Jums līdz 31.martam?

(b) Vai ES tiešo maksājumu izmaksa 31.martā ir pirms vai pēc valdība saņem šo naudu no ES? Ja pirms, tad cik miljonu un uz cik ilgu laiku?

Nu pasakiet, zemnieki, man – nodokļu maksātājam, ka Jūs no manis un pārējiem nodokļu maksātājiem neprasiet par daudz, un es būšu ar Jums!

2.2. [...] kā arī 2,5% no valsts budžeta nodrošināšana atbalstam lauksaimniecībai;

(a) Nu veči – man ir pie kājas kā dala naudu bagātā Eiropa, BET – saskaņā ar CSP datiem, lauksaimniecība un mežsaimniecība kopā dod tikai 3.2% no kopējās pievienotās vērtības Latvijas ekonomikā. Ir pienācis laiks atzīt, ka mēs – pārējie nodokļu maksātāji – uzturam lauksaimniecību. Nomainiet toni, lūdzu!

(b) kas ir ar tiem ap 200 lauksaimniecībai apstiprinātajiem miljoniem 2009.gadā – tas taču jau ir vairāk nekā 2.5% no valsts pamatbudžeta?

Viss jau ir kārtībā, varam jau mēs maksāt lauksaimniekiem, tikai – ja Jūs gribat dzīvot uz ražotāju un pakalpojumu sniedzēju rēķina, paskaidrojiet, kāpēc esat labāki par citiem, kāpēc Jums jā, bet knapi dzīvību velkošam autoservisam, puķu bodei vai viesnīcai – nē? Vai tikai tāpēc, ka Jums ir traktori un sūdi? Bet apsardzes darbinieku arodbiedrībai ir šaujamie, ceļu būves uzņēmumi var šoseju ne tikai nobloķēt, bet arī izārdīt, bet ārsti mums visiem var apendicītus atpakaļ piešūt…

3. Atzītām lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvām sabiedrībām un zemniekiem paredzēt valsts garantētu kredītlīniju apgrozāmajiem līdzekļiem, lai kooperatīvi var norēķināties ar produkcijas piegādātājiem un zemnieki sagatavoties pavasara ražošanas sezonai;

Super – tikai vispirms shēmu, kā “atzīt”. Vai ir kaut kur tas piedāvājums, kurā es redzu, ka mana nodokļos samaksātā nauda nepazudīs kā G-24 kredītā bankrotējušam zemniekam vai kooperatīvam (kas, saskaņā ar Komerclikumu, turklāt ir organizācija ar ļoti ierobežotu atbildības līmeni)? Un – galu galā – cik tad tās naudas vajag? Un uz cik ilgu laiku? Tukšu runājam, zemnieku kungi.

4. vertikāli integrētās ražošanas ķēdes izveides veicināšanai piešķirt kredīta garantijas, valsts galvojuma veidā, piena pārstrādes uzņēmuma izveidei, kurš piederētu tikai piena ražotājiem, tā nodrošinot produktu ražošanas un realizācija vertikālās ķēdes izveidi, kas ir vitāli nepieciešams nozares tālākai veiksmīgai attīstībai un piena produktu pievienotās vērtības palielināšanai.

WTF ??? Es nerunāju par to, ka atkal nav pateikts viens no galvenajiem aspektiem – cik un uz cik ilgu laiku?

Izveidei (nevis iegādei)? Vai tas ir saprātīgs biznesa projekts piena produktu pārprodukcijas laikā?

Tikai piena ražotājiem? Bet kāpēc ne kopā ar tirgotājiem – tā, lai realizācija raitāk veiktos? Bet kāpēc ne kopā ar uzņēmumiem, kuriem ir pieredze piena pārstrādē, piena produktu mārketingā un realizācijā, ne tikai piena ražošanā? Kāpēc tādi ierobežojumi?

Nerunāsim nemaz par to, ka prasīt garantijas neesošam nezināma apjoma un neskaidra ekonomiska pamatojuma projektam ir lieta, ko var iedomāties… Laikam vienīgi LOSP. Bet tie ir tikai ziediņi – te ir turpmākās prasības, kuras visu izskaidro:

1. skaidra, stabila lauksaimniecības stratēģija (Bet kāpēc paši lauksaimnieki to nevarētu piedāvāt, ja valdības taisītā neapmierina?)

2. tiešo maksājumu izlīdzināšana Eiropas Savienības valstu starpā …un lai vienmēr spīd saule, bet tupeņiem lietus nepietrūkst, lai plūst piena upes ķīseļa krastos, traktorā nekad nebeidzas dīzelis un tas viss sākas rīt ap launaglaiku…

3. piena cenas regulācija – noteikt, ka piena cena veikalu plauktos nedrīkst būt vairāk kā divas reizes lielāka kā piena iepirkuma cena govju īpašniekiem. …un tā savukārt – ne vairāk kā divas reizes lielāka par govs apēstās zāles cenu… 

Kāda ir šī garā teksta morāle:

Es (1) personīgi un subjektīvi ļoti atbalstu Latvijas lauksaimniecību, (2) uzskatu, ka globālās tendences runā par labu lauksaimniecības – it īpaši – piensaimniecības attīstīšanai Latvijā, (3) ļoti labi zinu, ka Latvijas piena ražotāji ir neapstrīdami diskriminēti Eiropas tirgū, (4) uzskatu, ka Mārtiņš Roze ir vājš ministrs, (5) uzskatu, ka lauksaimnieki ir jāatbalsta no valdības puses, un cik ātri iespējams,

BET

pēc prasību nejēdzīguma ir skaidrs, ka zemnieki ar saviem traktoriem ir kļuvuši par marioneti stulbo vai(un?) zemniekiem nelabvēlīgi politiski angažēto LOSP un tās vēl aprobežotākās mazākās māsas Latvijas Zemnieku Saeimas rokās. Protams ir muļķīgi arī, ka Roze un Godmanis nav devuši argumentētāku preses relīzi par vakardienas sarunas rezultātiem, un palikuši tajā pašā līmenī, kur LOSP un LZS – vieni saka “gribu”, otri saka “nevaru” un nekur tas vezums nekustās.  

Šis krīzes laiks ir īstais, kad tiem, kas zina to drēbi, vajadzētu mesties kopā un domāt un iet pie valdības ar gataviem risinājumiem un realizēšanai gataviem piedāvajumiem, kas parādītu ne tikai zemnieka sāpi, bet arī labumu visai valstij, ko dotu tūlītēja palīdzība lauksaimniekiem. Pasākumā iztērētās degvielas izmaksu vien būtu pieticis, lai LOSP noalgotu normālus spečukus, kas uztaisītu reālu priekšlikumu, kur valdībai atliktu tikai pateikt “jā”. Un man nenāktos šausmināties par to, kā zemnieku stāvokli vēl muļķīgāku padara viņu pašu it kā aizstāvji.

Sazvērestība pret zemniekiem vai pašu stulbums? Priecāšos par viedokļiem komentāros.

Sirsnīgi Jums,

Fridrihs Canders